sestdiena, 2011. gada 5. novembris

This is who i am

Pēdējā laikā smaids no sejas reti kad pazūd. Dīvaini priekš manis, vai ne? Bet tomēr pārmaiņas ir vajadzīgas mums visiem. Pārmaiņas. Tas var būt lielākas,un mazākas. Nozīmīgas un ne tik ļoti. Tās var ietekmēt līdz cilvēkus, un neietekmēt, tas viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Bet vai viss? Vai viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem? Vai tomēr ir kāds augstaks spēks,kas mūs vada, palīdz un apgaismo? Vai tas ir Dievs?
  Nē, es tev nelikšu tagad mīlēt Dievu, un pielūgt to, es lūgšu Tev lai cieni To Kungu, un pastāstīšu ko jaunu esmu iemācījusies. Ir cilvēki, kas netic Dievam, bet toties kad ir liela nepieciešamība pēc kaut kā, tad mēs Dievam lūdzam. Varbūt pat neticot, bet lūdzam. Bez ticības lūgt nav jēgas. Un kad mums nekas netiek dots, mēs vienkārši nolamājamies un aizmirstam. bet vai tas ir pareizi? Viss biežāk mēs lūdzam Dievam naudu, vēl vairāk naudas, mums vienmēr vajag vēl un vēl, jo mēs esam cilvēki. Bet... padomāsim radikāli un ārpus rāmjiem, Dievs taču mums jau visu ir devis. Gan rokas, gan kājas lai nopelnītu naudu.
  Vēlos teikt paldies visiem jauniešiem, 1:16 Kliķei, un visiem pārējiem kas devās izbraucienā sestdien un Lietuvu, un tik ļoti palīdzēja man iedzīvoties kolektīvā.


un jā starpcitu, tagad centīšos te biežāk kaut ko ierakstīt, un tā. :)