Ieelpa,izelpa

Ir trīs naktī. Atkal. Atkal es neguļu. Atkal es domāju, atkal simtiem domu galvā un nezinu kura ir pareizā. Atkal. Viss iet uz apli un nekad nebeidzās. Mēģināju piečakarēt likteni, man neizdevās. Kārtējo reizi liktenis paspēlējās ar mani. Un atkal. Aiziet.
 Drīz būs pagājis vēl viens gads. 2012. Pat draugiem.lv atskatās uz pagājušo gadu, bet es...nemaz negribu atskatīties. Jāiet uz priekšu. Nesaku, ka 2013 gadā visa mana dzīve mainīsies. Nekas nemainīsies. Ja līdz šim nav mainījies. Riebjas lasīt tās jaunā gada apņemšanās. Tā pat ilgāk par mēnesi tās neiztur. Atkal. Liktenis. Tas mūs vada vienmēr. Tas zina kas ar mums notiks. Zina kā beigsies. Jauc aiz sevis tiltus, un pats vairs netiec atpakaļ. Taisnība. Liktenis ar mums spēlēsies vienmēr. Līdz tam apniks, un ļaus mums aiziet. Pavisam. Uz neatgriešanos.
Pati nesaprotu šim visam jēgu, vienkārši bija nedaudz sakrājies.

wgen u walk my way, hope it gives u hell

   Nu tā, pirmais semestris jaunajā skolā ir aizvadīts. Tik daudz kas ir paspējis notikt pa šo laiku. Tik daudz kas mainījies, un tik daudz kā jauna dzīvē. Nav tā, ka nepatīk, vienkārši nespēju vēl aizvien aptvert, ka beidzot mācos skolā kur man tiešām patīk. Un tas ļoti atspoguļojās uz manām atzīmēm. Sekmes uzlabojušās, un arī es esmu kļuvusi stiprāka. Vidusskola, itkā skaistākais laiks dzīvē, bet pagaidām saprotu tikai to, ka gribētu atgriezties sākumskolā. Tik ļoti...

   Es solīju, ka nekad nebūšu tā, kas pazemo, tā kurai nav sirds, bet bieži vien solījumi tiek lauzti. Un nē, es nesolu, ka pēc Jaunā gada viss mainīsies. Nemainīsies nekas. Ir tā, ka jo aukstāks Tu esi pret apkārt notiekošo, jo mazāk Tev sāp...vai vismaz vieglāk to neizrādīt. Tā jau ir kā neapgāžama programma kuru nav iespējams mainīt. Jāsmaida un viss. Mazāk jautājumu. Mazāk baumu.

   Un vispār, tā sajūta, ka cilvēki pērk eglītes, dāvanas un visu pārējo ir tik nožēlojami tizla. Zinu, ka šogad man nespīd ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads. Un varbūt, ka labi vien ir. Īstajā brīdi ir pienācis brīvlaiks, tieši tad, kad tiešām gribu atpūsties no visa. Šogad mīļākos svētkus pavadīšu viena pati. Viena pati. Vienmēr

here we go again

1.kārtējo reizi šeit ierakstīšu kaut ko pilnīgi nevienam nevajadzīgu, un muļķīgu. bet ja kāds tomēr izdomā ieklausīties-pārdomā, jo jēgas tā pat nav. es māku dot lieliskus padomus, līdz brīdim kā man pašai tie jāpielieto savā dzīvē. bet tā jau mēs visi...vienmēr tik lieliski zinām ko darīt, līdz tas skar mūs pašus. negribētos teikt,ka netieku galā, bet no palīdzības neatteiktos.
2. aizvadījām kārtējo Latvijas dzimšanas dienu...pag, un aizvadīju arī savu 16 dzimšanas dienu. labāk nebūtu aizvadījusi. man nepatīk 16 gadi, man nepatīk pieaugt, N E P A T Ī K. vai 16 gadīga meitene vēl aizvien piesit ar kāju pie zemes, kad kaut ko ļoti grib? JĀĀĀĀ. es tiešām tā daru. es netaisos mainīt sevi, jo gadi iet uz priekšu. pietiek censties pāraugt sevi. bērni esam tik vienreiz. nepadirsīsim bērnību.
3. te nu atkal atgriezīsimies pie naiviem tekstiem. jūs ticat, ka kādreiz būs labāk? neticat? a kā? sākat ticēt. dzīve ir viena sasodīta skaista padarīšana, tas nekas, ka ik pa laikam ierāda mūsu vietu, bet tā pat sasodīti skaista padarīšana. dzīve tevi nemīl tik ļoti cik tu to mīli? a ko tu esi izdarījis lai viņa tevi mīlētu? beidz vainot visu sev apkārt. sāc ar sevi.
4. es gribu apprecēt eminemu.

empire state of mind

un ziniet, tomēr beigās es pilnīgi neko nenožēloju, un neiesaku kādām vispār dzīvē nožēlot kādas rīcības. es nomainīju skolu, un atceros kā divas dienas pirms mācību gada sākšanās jautāju omei,- "Tu tici, ka būs labāk?" Viņa man atbildēja, ka tic, bet es neticēju. Es nožēloju, ka tā domāju. Jo ziniet, vakarnakti pavadīju raudot par tik nenozīmīgām lietām, par salauztām sirdīm un zaudētiem cilvēkiem, bet kāpēc? Viņi neviens par mani neraudātu. Nožēloju, ka pavadīju vairākas stundas maza un sagrauta, es tās stundas varēju pavadīt priecājoties. Beidzot viss būs tā, kā es to gribu, jo jūs neviens nekontrolēsiet manu dzīvi. TĀ IR MANA DZĪVE, GET BACK! viss būs lieliski, un galvenais ir tas, ka es tam ticu.
  un vēl kas, tuvojās mana dzimšanas diena. 16 gadi...tik ļoti negribu dzimšanas dienu. ir apnicis palikt vecākai, palikt vecākai nozīme atradināties no bērna dzīves, bet es to negribu. Kad vienu dienu ar Mariju uz skolu aizgājām ar astītēm matos, es sajutos atkal kā bērns, un tā es gribu justies katru dienu. 16 gadi tomēr jau ir puse dzīves. nākamie būs 18, pēc tam 21 un tālāk jau kāzas, bērni, bērnu kāzas, un savas bēres.
  conclusion-live you`re life

knocking on heavens on door

Es klauvēju pie paradīzes durvīm...nevaru saprast, vai kāds nāks man atvērt durvis, vai es tur pat palikšu. likās, ka durvis tiek atvērtas, es lēnām, smagiem soļiem iegāju iekšā. viss likās tik skaists, bet tai pat laikā trausls, man bija bail kam skarties klāt, lai neizbojātu eiforiju. es apsēdos un ilgi domāju vai tas ir tas ko es gaidīju no paradīzes, šeit bija viss-nauda, zinības, "perfekti" cilvēki, lielisks laiks, viss bija kā pasakā, bet man vienalga šķita ka kaut kā pietrūkst. ilgi nevarēju saprast kā, līdz kaut kas man kā ar adatu iedūra sirdī...apskaidrība? šeit nav neviena ko mīlu, ne ģimenes ne draugu. kāpēc es klauvēju pie durvīm ar uzrakstu "Paradīze"? es saprotu, ka esmu pazudusi, ka nav vairs nekā, ka man nav pie kā paraudāt, nav ar ko smieties un nav ar ko dalīties laimē. kam man to vajadzēja? akla ticība tam, ka paradīzē ir viss ko es vēlos. es vairs nezinu kur es skaitos, uz zemes vai paradīzē? es skrēju atpakaļ pie durvīm, mani kārdināja palikt viss kas šeit ir, bet es turpināju iet pretim durvīm, es tās sasniedzu, atrāvu vaļā un izskrēju pa tām. miers. es pamodos. es vairs negribu atgriezties tur kur nav ne draugu, ne ģimenes. es negribu būt starp tiem, kas ir "laimīgi" dēļ naudas un mantiskām vērtībām. es gribu būt tur, kur esmu piederīga.

she`s an angel

atkal sēžu mājās iebarikadējusies izlietotu salvetīšu un tējas krūžu kalnos, bet pirmo reizi man liekas, ka varbūt arī ir labi. Kāpēc? tāpēc, ka beidzot man būs laiks, kad pasēdēt vienai pašai mājās un atpūsties no skarbās dzīves, un cilvēkiem kas ir man apkārt.
bet tagad paiesim pa datumiņiem atpakaļ, līdz skolas sākumam. likās, ka pirmo reizi uz pirmo klasi. atkal braukt uz skolu, kur tu nevienu nepazīsti, un justies pavisam vienam. Ok, būšu godīga, es nebraucu uz turieni viena, un ieejot skolas teritorijā uzreiz satiktu to retardēto dīvaini Mariju (starpcitu, par mums saka, ka mēs kopā esam skaļas,nevaldāmas,unikālas etc.). ok, ne par mums ir stāsts... tā sajūta, ka Tu nevienu nepazīsti lielākai daļai cilvēku liekas biedējoša, bet mani tā ieintriģēja, es gribēju uzzināt kādi šie cilvēki ir, vai varbūt arī nē. Iegājām klasē, pie skolotājas Krakena. sajūta bija tāda, itkā mēs jau gadiem būtu mācījušies kopā, un tagad vienkārši pēc trīs mēnešu pauzes būtu satikušies. nu jā, ar to es tikai gribēju pateikt, ka skolā man iet lieliski, un klase man ir lieliska, un viss attiecībā pret skolu ir lieliski.
un tagad, kaut kas ne tik lielisks. es vienīgā esmu ievērojusi to, ka laikam ejot cilvēki kļūst par vēl lielākiem pašlabuma meklētājiem? viņi ir gatavi uz visu lai tikai paši gūtu panākumus, un viņi ies pār līķiem lai kļūtu par labākajiem, jauniešu gadījumā-populārākajam. bet jēga? tas, ka Tu kļūsi par labāko citu acīs, nepadarīs tevi par labāku cilvēku. ja tu esi gājis pāri galvām, lai kļūtu par to, kas Tu esi, tad tā ir bezjēdzīga uzvara. Galu galā, nevienam nebūs vajadzīgs "labākais" bez sirds.
un vēl kas svarīgs, kāpēc ir tik grūti piedot?

i don`t do drugs, i am drugs

"es vēlos, lai kādu dienu viss ir mierīgi, lai smaidot es neslēptu asaras, bet smaidītu tā vienkārši-tāpēc, ka man ir labi. es tikai vēlos, lai man ir kam uzticēties un ir kāds ar ko stundām ilgi smieties. es tikai vēlos, kā visas meitenes, labāko draudzeni. es nevēlos popularitāti, es gribu tikai būt pamananīta. un es zinu, ja es ļoti stipri gribēšu, tas piepildīsies.''

un ziniet, tas piepildījās. tiktiešām. smaids...liekas, ka nepamet mani vairs, visu laiku staigāju un smaidu kā maza tikko konfektes dabūjusi meitenīte, jo dzīve ir salda, kā konfekte, ja to māk pareizi izspēlēt. jo mēs visi esam spēlētāji, dzīves spēlē. te tev nepalīdzēs matemātikas un vēstures zināšanas, šeit Tev palīdzēs sirsniņa un prāts. šeit nav uzvarētāju un zaudētāju. bet varbūt vajadzētu?

ko tur daudz...es mācos no kļūdām, bet varbūt tās nav manas kļūdas, tās ir kāda cita ko pieļauju es? tik bezsakarīgi, bet zinu par ko runāju. es skatos uz sevi spogulī, un redzu kādu kam vajadzētu būt man. bet ziniet, tam kādam šobrīd ir tik ļoti labi, un es to nelaidīšu vaļā dēļ tās egoistiskās, patmīlīgās Gabijas, viņa ir maza, viņa vēl nezin ko grib. bet varbūt zin, un pat ļoti labi, un varbūt tāpēc es bēgu no viņas? kam lai jautā atbildes? aiii, nevajag man atbildes, ja šāda neziņa liek man būt kaut cik laimīgai. 

ājā, un visiem tiem, kas domāja, ka esmu bezvēsts pazudusi, lai gan visiem īstenībā bija vienalga (ļaujiet man sevi mieirnāt), es biju nometnē, nekurienes vidū, Neretā. bet tur bija tik labi, un man tik ļoti patika, un tā nometne tik daudz ko mainīja, un padarīja mani stiprāku visādās ziņās. tākā, nesatraucās, esmu atpakaļ, un tiem, kas domāja ka neatgriezīšos izlauzīšu kājas. lai jums visiem forša dieniņa!

this is how you remind me

Ir pagājis laikam labs laiciņš kopš pēdējās reizes kā šeit kaut ko rakstīju. Laika trūkums lai šeit paziņoju par jaunumiem savā dzīvē? Nedomāju viss. Īstais iemesls laikam ir riebums pret cilvēci kā tādu, par to, ka ziņošu jums cik man labi iet, un atradīsies kāds kas man to visu izbojās, vai arī, ja stāstīšu cik man ir slikti, kāds par to papriecāsies. Un mans dzīves mērķis nav darīt cilvēkus laimīgus. Tas tā, ievadam, ķersimies pie lietas.
  Ir nosvinēti Jāņi, kā nu kurš tos svinējis, kā teiktu Lienes ome,-alus, vai kaut kas grādīgs? bet nav svarīgi. Jāņi nekad nav bijuši brīnumu laiks, bet varbūt tomēr? Ja jau tā nav, kāpēc tad pār mani nāca tik daudz atklāsmes. Cilvēki, kas man riebās vairāk par visu tagad ir man dārgāki par zeltu, un tie kas bija dārgi ir kaut kur pazuduši? Vai man vispār viņus vajadzēja? Laikam jau, ka nē. Un viņiem mani laikam arī nē.
 Ar šo es tikai gribēju pateikt, ka neienīstat nevienu. nelieku mīlēt apkārtējos, bet vismaz neienīstat. Nekad nevarat zināt kuram no tiem cilvēkiem nāksies raudāt uz pleca un sūdzēties par dzīvi, un kurš no tiem kļūs par saules stariņu tavā dzīvē, un iespējams, ka par tavu mīlestībiņu. Tu nekad nezini kas notiks tālāk. Pietiek domāt par nākotni, tāda vārda nav. Dzīvo šodienai!

kamēr kāds pietaupa spēku, tikmēr kāds uzvaru gūst

Viss mierīgi, un bez steigas. viss ir labi, viss ir tieši tā kā es gribēju. es tagad ticu tam, ka katra diena ir ko vērta. man ir iepaticies smaidīt-vienkārši tāpēc, ka viss ir labi. sen tā nav bijis. prieks, ka man atvēra acis uz to, ka es turpināju čakarēties ar cilvēkiem, kuri nespēj atrast man laiku, un pavisam nepievērsu uzmanību cilvēkiem kuri neievēro savus plānus, lai veltītu man laiku. Man prieks, ka man atvēra acis, žēl tikai, ka nespēju pati to visu saprast. iespējams, ka cilvēkiem liekas, ka esmu kaut ko salietojusies, jo smaids nepazūd, smiekli ir viss apkārt, un viss ir tik labi. Ja pat ir problēmas, tad tagad es zinu kā tikt ar tām galā. kaut tas turpinātos vienmēr, bet laikam tā nevar. laikam nevar vienmēr viss būt labi. vai varbūt tomēr?

tu dzīvo citā krāsā

jau ir trešais jaunā gada mēnesis. ir nosvinēts jaunais gads,valentīndiena, vīriešu diena, sieviešu diena.aiz loga ir pabijuši sniega kalni, un peļķes, kas vairāk līdzinās ezeriem. bet viss turpinās tā pat kā katru gadu. nekas nemainās. viss liekas jau darīts, un tik šausmīgi ierasts. bet pēkšņi es atduros pret to, ka viss ir tik ļoti mainījies. tie cilvēki, kas man bija blakus pirms šī nelaimīgā  gada ir kaut kur pazuduši, visa mana iepriekšējā dzīve ir kaut kur pazudusi. bet vai tad es tieši to negribēju? vai tad es negribēju jaunu dzīvi kur viss būtu lieliski, un nebūtu nekādu problēmu? tieši tā tagad ir-lieliski. viss ir kārtībā. katru dienu piepilda smiekli, un forši cilvēki apkārt. bet kaut kā pietrūkst.-MANU draugu. šie visi cilvēki nav nekas. kur ir mani draugi? kad es viņu pazaudēju?

i don`t wanna be the reason why

Vakars, jau atkal. Un jau atkal es cenšos kaut ko uzrakstīt savā blogā. Šovakar nebūs šeit nekā gudra, manas smadzees atsakās strādāt un uzņemt jaunu informāciju. Manā galvā ir tukšums, un tur klejo tikai viens vārds. Pašnāvība. Bet vai vajag? Gabij, tā ir izeja?Vai tā ir drosme mirt, vai gļēvums dzīvot? Palīdziet man. Gribās skriet, skriet prom no visa, no visām problēmām, cik ātri kājas ļauj. Bet problēmas seko, tās ir ātrākas. Tās jārisina. Bet nav spēka. Nav vēlmes. Varbūt ir, bet pietrūkst apņēmības. Kurā brīdī viss sabruka? Piedzīvots kārtējais Jaunais gads, bet nekas nemainās. Nekad. Viss vienmēr paliek pa vecam. Jāmaina sevi, neviss viss sev apkārt.
Bailes, bailes zaudēt visu. Bailes kļūt tādai kā visi. Bailes dzīvot. Bet vai ir jēga no dzīves, ja Tev bail? Tādu vārdu nav, vismaz nebija līdz viss sabruka. Bail no tā, ka kāds varētu pieļaut manas kļūdas, bail, ka nevaru palīdzēt. Bail, ka brālis kļūs par tādu pašu cilvēku kā es. Tikai ne to, tikai ne viņš.
Pasaki, ko darīt