atkal sēžu mājās iebarikadējusies izlietotu salvetīšu un tējas krūžu kalnos, bet pirmo reizi man liekas, ka varbūt arī ir labi. Kāpēc? tāpēc, ka beidzot man būs laiks, kad pasēdēt vienai pašai mājās un atpūsties no skarbās dzīves, un cilvēkiem kas ir man apkārt.
bet tagad paiesim pa datumiņiem atpakaļ, līdz skolas sākumam. likās, ka pirmo reizi uz pirmo klasi. atkal braukt uz skolu, kur tu nevienu nepazīsti, un justies pavisam vienam. Ok, būšu godīga, es nebraucu uz turieni viena, un ieejot skolas teritorijā uzreiz satiktu to retardēto dīvaini Mariju (starpcitu, par mums saka, ka mēs kopā esam skaļas,nevaldāmas,unikālas etc.). ok, ne par mums ir stāsts... tā sajūta, ka Tu nevienu nepazīsti lielākai daļai cilvēku liekas biedējoša, bet mani tā ieintriģēja, es gribēju uzzināt kādi šie cilvēki ir, vai varbūt arī nē. Iegājām klasē, pie skolotājas Krakena. sajūta bija tāda, itkā mēs jau gadiem būtu mācījušies kopā, un tagad vienkārši pēc trīs mēnešu pauzes būtu satikušies. nu jā, ar to es tikai gribēju pateikt, ka skolā man iet lieliski, un klase man ir lieliska, un viss attiecībā pret skolu ir lieliski.
un tagad, kaut kas ne tik lielisks. es vienīgā esmu ievērojusi to, ka laikam ejot cilvēki kļūst par vēl lielākiem pašlabuma meklētājiem? viņi ir gatavi uz visu lai tikai paši gūtu panākumus, un viņi ies pār līķiem lai kļūtu par labākajiem, jauniešu gadījumā-populārākajam. bet jēga? tas, ka Tu kļūsi par labāko citu acīs, nepadarīs tevi par labāku cilvēku. ja tu esi gājis pāri galvām, lai kļūtu par to, kas Tu esi, tad tā ir bezjēdzīga uzvara. Galu galā, nevienam nebūs vajadzīgs "labākais" bez sirds.
un vēl kas svarīgs, kāpēc ir tik grūti piedot?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru