Zāle nav zaļāka otrā pusē, zāle ir zaļa, tur kur Tu to kop. Žēl, ka šādas atziņas mēdz nākt nedaudz par vēlu. Tu vienkārši sēdi viens, četrās sienās, divvientulībā ar sevi, un saproti tik daudzas lietas, ka sāp. Tu saproti, ka tavas dzīves skapis ir iekārtots pilnīgi otrādi, plauktiņi tur nav salikti pareizi. tavas prioritātes ir muļķīgas, tev svarīgie cilvēki ir pašā apakšā, tu mirkļa iespaidā daudz ko aizmirsti.
Cilvēki vienmēr cer, ka viss atrisināsies pats no sevis, ka būs jau kādreiz labi. Naiva cerība. Lai būtu labi ir jāstrādā, ir jāziedo sevi, jādara to ko mīli, jāmīl tos, kas to ir pelnījuši, jābūt blakus patiesiem cilvēkiem, nevis kādam, kas ar saldām frāzēm ir to panācis. Ir jāsaprot, ka cilvēki nāks un ies, bet tikai īstie cīnīsies par tevi, un uzlikt tevi atpakaļ uz pareizā ceļa. Tik maz vajag laimei, nav jāmeklē kaut kur tālu, kaut kur kaimiņu dārzā, vienkārši ir jākopj savs.
Tagad, kad sakārtoju visu savu dzīvi pa plauktiņiem, es sapratu to, ka man apkārt ir bijuši nepareizie, un pat nevajadzīgie cilvēki. Un tos, kuri man bija dārgi atstūmu kaut kur malā, uz otro plānu. Lūk tie ir īstie, kas spēja piedot manas kļūdas, un vienalga būt blakus.
Labi, es te bišķiņ pačīkstēju, tagad bišķiņ padusmošos. nu man piemēram ļoti riebjas tas uzskats, ka "piedzeršos un būs labāk." nu kāpēc to vajag? Dzērumā tiek sastrādātas visvairāk muļķības, un pēc tam parasti vairs nav labi.
un otrais, meitenes čīkst, ka ir resnas, bet liek instagramā bildes no maķīša. a kā būtu ar ej mājās un uzgrauz kādu dārzeni?
