knocking on heavens on door

Es klauvēju pie paradīzes durvīm...nevaru saprast, vai kāds nāks man atvērt durvis, vai es tur pat palikšu. likās, ka durvis tiek atvērtas, es lēnām, smagiem soļiem iegāju iekšā. viss likās tik skaists, bet tai pat laikā trausls, man bija bail kam skarties klāt, lai neizbojātu eiforiju. es apsēdos un ilgi domāju vai tas ir tas ko es gaidīju no paradīzes, šeit bija viss-nauda, zinības, "perfekti" cilvēki, lielisks laiks, viss bija kā pasakā, bet man vienalga šķita ka kaut kā pietrūkst. ilgi nevarēju saprast kā, līdz kaut kas man kā ar adatu iedūra sirdī...apskaidrība? šeit nav neviena ko mīlu, ne ģimenes ne draugu. kāpēc es klauvēju pie durvīm ar uzrakstu "Paradīze"? es saprotu, ka esmu pazudusi, ka nav vairs nekā, ka man nav pie kā paraudāt, nav ar ko smieties un nav ar ko dalīties laimē. kam man to vajadzēja? akla ticība tam, ka paradīzē ir viss ko es vēlos. es vairs nezinu kur es skaitos, uz zemes vai paradīzē? es skrēju atpakaļ pie durvīm, mani kārdināja palikt viss kas šeit ir, bet es turpināju iet pretim durvīm, es tās sasniedzu, atrāvu vaļā un izskrēju pa tām. miers. es pamodos. es vairs negribu atgriezties tur kur nav ne draugu, ne ģimenes. es negribu būt starp tiem, kas ir "laimīgi" dēļ naudas un mantiskām vērtībām. es gribu būt tur, kur esmu piederīga.

she`s an angel

atkal sēžu mājās iebarikadējusies izlietotu salvetīšu un tējas krūžu kalnos, bet pirmo reizi man liekas, ka varbūt arī ir labi. Kāpēc? tāpēc, ka beidzot man būs laiks, kad pasēdēt vienai pašai mājās un atpūsties no skarbās dzīves, un cilvēkiem kas ir man apkārt.
bet tagad paiesim pa datumiņiem atpakaļ, līdz skolas sākumam. likās, ka pirmo reizi uz pirmo klasi. atkal braukt uz skolu, kur tu nevienu nepazīsti, un justies pavisam vienam. Ok, būšu godīga, es nebraucu uz turieni viena, un ieejot skolas teritorijā uzreiz satiktu to retardēto dīvaini Mariju (starpcitu, par mums saka, ka mēs kopā esam skaļas,nevaldāmas,unikālas etc.). ok, ne par mums ir stāsts... tā sajūta, ka Tu nevienu nepazīsti lielākai daļai cilvēku liekas biedējoša, bet mani tā ieintriģēja, es gribēju uzzināt kādi šie cilvēki ir, vai varbūt arī nē. Iegājām klasē, pie skolotājas Krakena. sajūta bija tāda, itkā mēs jau gadiem būtu mācījušies kopā, un tagad vienkārši pēc trīs mēnešu pauzes būtu satikušies. nu jā, ar to es tikai gribēju pateikt, ka skolā man iet lieliski, un klase man ir lieliska, un viss attiecībā pret skolu ir lieliski.
un tagad, kaut kas ne tik lielisks. es vienīgā esmu ievērojusi to, ka laikam ejot cilvēki kļūst par vēl lielākiem pašlabuma meklētājiem? viņi ir gatavi uz visu lai tikai paši gūtu panākumus, un viņi ies pār līķiem lai kļūtu par labākajiem, jauniešu gadījumā-populārākajam. bet jēga? tas, ka Tu kļūsi par labāko citu acīs, nepadarīs tevi par labāku cilvēku. ja tu esi gājis pāri galvām, lai kļūtu par to, kas Tu esi, tad tā ir bezjēdzīga uzvara. Galu galā, nevienam nebūs vajadzīgs "labākais" bez sirds.
un vēl kas svarīgs, kāpēc ir tik grūti piedot?