knocking on heavens on door

Es klauvēju pie paradīzes durvīm...nevaru saprast, vai kāds nāks man atvērt durvis, vai es tur pat palikšu. likās, ka durvis tiek atvērtas, es lēnām, smagiem soļiem iegāju iekšā. viss likās tik skaists, bet tai pat laikā trausls, man bija bail kam skarties klāt, lai neizbojātu eiforiju. es apsēdos un ilgi domāju vai tas ir tas ko es gaidīju no paradīzes, šeit bija viss-nauda, zinības, "perfekti" cilvēki, lielisks laiks, viss bija kā pasakā, bet man vienalga šķita ka kaut kā pietrūkst. ilgi nevarēju saprast kā, līdz kaut kas man kā ar adatu iedūra sirdī...apskaidrība? šeit nav neviena ko mīlu, ne ģimenes ne draugu. kāpēc es klauvēju pie durvīm ar uzrakstu "Paradīze"? es saprotu, ka esmu pazudusi, ka nav vairs nekā, ka man nav pie kā paraudāt, nav ar ko smieties un nav ar ko dalīties laimē. kam man to vajadzēja? akla ticība tam, ka paradīzē ir viss ko es vēlos. es vairs nezinu kur es skaitos, uz zemes vai paradīzē? es skrēju atpakaļ pie durvīm, mani kārdināja palikt viss kas šeit ir, bet es turpināju iet pretim durvīm, es tās sasniedzu, atrāvu vaļā un izskrēju pa tām. miers. es pamodos. es vairs negribu atgriezties tur kur nav ne draugu, ne ģimenes. es negribu būt starp tiem, kas ir "laimīgi" dēļ naudas un mantiskām vērtībām. es gribu būt tur, kur esmu piederīga.