un ziniet, tomēr beigās es pilnīgi neko nenožēloju, un neiesaku kādām vispār dzīvē nožēlot kādas rīcības. es nomainīju skolu, un atceros kā divas dienas pirms mācību gada sākšanās jautāju omei,- "Tu tici, ka būs labāk?" Viņa man atbildēja, ka tic, bet es neticēju. Es nožēloju, ka tā domāju. Jo ziniet, vakarnakti pavadīju raudot par tik nenozīmīgām lietām, par salauztām sirdīm un zaudētiem cilvēkiem, bet kāpēc? Viņi neviens par mani neraudātu. Nožēloju, ka pavadīju vairākas stundas maza un sagrauta, es tās stundas varēju pavadīt priecājoties. Beidzot viss būs tā, kā es to gribu, jo jūs neviens nekontrolēsiet manu dzīvi. TĀ IR MANA DZĪVE, GET BACK! viss būs lieliski, un galvenais ir tas, ka es tam ticu.
un vēl kas, tuvojās mana dzimšanas diena. 16 gadi...tik ļoti negribu dzimšanas dienu. ir apnicis palikt vecākai, palikt vecākai nozīme atradināties no bērna dzīves, bet es to negribu. Kad vienu dienu ar Mariju uz skolu aizgājām ar astītēm matos, es sajutos atkal kā bērns, un tā es gribu justies katru dienu. 16 gadi tomēr jau ir puse dzīves. nākamie būs 18, pēc tam 21 un tālāk jau kāzas, bērni, bērnu kāzas, un savas bēres.
conclusion-live you`re life
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru