Katram cilvēkam ir savs ceļš kā pāriet tiltu

Jau vairākas dienas esmu Grobiņā. Biju jau nogurusi no tās Rīgas burzmas un no trokšņa,un intrigām kas tur valda,ir tik patīkami atrasties tik klusā,un jaukā vietā. Viss vairāk laikam man pietrūka Pilskalna,skeitparka un jauko cilvēku,un protams atmosfēras kas šeit valda. Gribu te palikt,bet saprotu,ka kādreiz man būs jābrauc prom,un nezinu kad atgriezīšos. Ir tik patīkami katru dienu ejot ārā,satikt un iepazīt jaunus cilvēkus,hothothot.
Katru rītu pieceļoties,un sēžot uz balkona ar kafijas krūzi ,kuru rotā uzraksts Gabija,un cigareti,manā galvā jaucās 100iem domu. Tik dažādu,bet nekādi nepārstāju domāt par vienu cilvēku īpašību,divkosību.Vai man vienīgajai liekas nožēlojami,ka sejā saka saldus mīļus vārdus,un brutāli sakot,- LIEN DIRSĀ,taču tikko kā Tu aizej,tā noliek kā,atvainojos,pēdējo sūdu,no saldajiem tekstiem vairs ne miņas. Šī īpašība vienmēr ir likusies pati nožēlojamākā,VAI TAS IR GODĪGI?
Esot šeit,man ir tik tiešām daudz laika domāt,un pa manu prātu visu laiku klejo viens vārds,MELI. Mēs visi melojam,tikai daži melo apzināti,un daži neapzināti. Jā,es arī esmu melojusi,kad to vajag.Vecākiem par to kur esmu,vai kur iešu,skolotājiem,par neizpildīto mājasdarbu iemesliem,tādi sīkumi vien ir.Taču es nekad neesmu melojusi par to ko jūtu,ko domāju.Tas man liekas nožēlojami. VIsmaz ja melo,tad dari to prasmīgi!

Viela pārdomām. CIK BIEŽI TU MELO?!

Ja gribēs sapratīs ,negribēs pārpratīs

Pēdējā laikā viss paliek tik grūti,neko vairs nesaprotu,esmu sapinusies pati savās domās.Vēlos tikt āra no bezdibeņa,bet jo vairāk cenšos,jo dziļāk krītu.Apnicis viss,gribu mieru,patiesībā vairs es neko negribu.

Jā,jūs vari mani nosodīt par to ,ka es bimbāju par to,ka man nekā nav,mana dzīve sūkā,un viss ir slikti,ja es neko nedarītu lai to mainītu.Es daru visu,kas ir manos spēkos,nekas nepalīdz,nekam nav jēgas.Gribās ticēt,ka kādu dienu viss būs pizdata,bet zinu,ka nebūs.Gribu būt tikai laimīga,vai tiešām ,tas ir tik daudz prasīts?!Gribu tikai lai ir atkal kā bērnībā,kad viss lielākās sāpes ir nobrāzts celis,un atvadas ir tikai līdz rītdienai.Es pieaugu.

Vienmēr nomāc tā dīvainā sajūta,ka nevienam nedrīkst uzticēties,visi Tevi pieviļ,visi sāpina.Meli,tas ko mēs viss biežāk dzirdam,saldi meli.Varbūt dažreiz es labāk dzīvot saldos melos,nekā skarbā patiesībā.

Jā,ierakstam nav īpašas jēgas,man vienkārši gribējās izteikt savas domas,haha