Jau vairākas dienas esmu Grobiņā. Biju jau nogurusi no tās Rīgas burzmas un no trokšņa,un intrigām kas tur valda,ir tik patīkami atrasties tik klusā,un jaukā vietā. Viss vairāk laikam man pietrūka Pilskalna,skeitparka un jauko cilvēku,un protams atmosfēras kas šeit valda. Gribu te palikt,bet saprotu,ka kādreiz man būs jābrauc prom,un nezinu kad atgriezīšos. Ir tik patīkami katru dienu ejot ārā,satikt un iepazīt jaunus cilvēkus,hothothot.
Katru rītu pieceļoties,un sēžot uz balkona ar kafijas krūzi ,kuru rotā uzraksts Gabija,un cigareti,manā galvā jaucās 100iem domu. Tik dažādu,bet nekādi nepārstāju domāt par vienu cilvēku īpašību,divkosību.Vai man vienīgajai liekas nožēlojami,ka sejā saka saldus mīļus vārdus,un brutāli sakot,- LIEN DIRSĀ,taču tikko kā Tu aizej,tā noliek kā,atvainojos,pēdējo sūdu,no saldajiem tekstiem vairs ne miņas. Šī īpašība vienmēr ir likusies pati nožēlojamākā,VAI TAS IR GODĪGI?
Esot šeit,man ir tik tiešām daudz laika domāt,un pa manu prātu visu laiku klejo viens vārds,MELI. Mēs visi melojam,tikai daži melo apzināti,un daži neapzināti. Jā,es arī esmu melojusi,kad to vajag.Vecākiem par to kur esmu,vai kur iešu,skolotājiem,par neizpildīto mājasdarbu iemesliem,tādi sīkumi vien ir.Taču es nekad neesmu melojusi par to ko jūtu,ko domāju.Tas man liekas nožēlojami. VIsmaz ja melo,tad dari to prasmīgi!
Viela pārdomām. CIK BIEŽI TU MELO?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru