i know it's better on the other side

Zāle nav zaļāka otrā pusē, zāle ir zaļa, tur kur Tu to kop. Žēl, ka šādas atziņas mēdz nākt nedaudz par vēlu. Tu vienkārši sēdi viens, četrās sienās, divvientulībā ar sevi, un saproti tik daudzas lietas, ka sāp. Tu saproti, ka tavas dzīves skapis ir iekārtots pilnīgi otrādi, plauktiņi tur nav salikti pareizi. tavas prioritātes ir muļķīgas, tev svarīgie cilvēki ir pašā apakšā, tu mirkļa iespaidā daudz ko aizmirsti.
Cilvēki vienmēr cer, ka viss atrisināsies pats no sevis, ka būs jau kādreiz labi. Naiva cerība. Lai būtu labi ir jāstrādā, ir jāziedo sevi, jādara to ko mīli, jāmīl tos, kas to ir pelnījuši, jābūt blakus patiesiem cilvēkiem, nevis kādam, kas ar saldām frāzēm ir to panācis. Ir jāsaprot, ka cilvēki nāks un ies, bet tikai īstie cīnīsies par tevi, un uzlikt tevi atpakaļ uz pareizā ceļa. Tik maz vajag laimei, nav jāmeklē kaut kur tālu, kaut kur kaimiņu dārzā, vienkārši ir jākopj savs.
Tagad, kad sakārtoju visu savu dzīvi pa plauktiņiem, es sapratu to, ka man apkārt ir bijuši nepareizie, un pat nevajadzīgie cilvēki. Un tos, kuri man bija dārgi atstūmu kaut kur malā, uz otro plānu. Lūk tie ir īstie, kas spēja piedot manas kļūdas, un vienalga būt blakus.
Labi, es te bišķiņ pačīkstēju, tagad bišķiņ padusmošos. nu man piemēram ļoti riebjas tas uzskats, ka "piedzeršos un būs labāk." nu kāpēc to vajag? Dzērumā tiek sastrādātas visvairāk muļķības, un pēc tam parasti vairs nav labi.
un otrais, meitenes čīkst, ka ir resnas, bet liek instagramā bildes no maķīša. a kā būtu ar ej mājās un uzgrauz kādu dārzeni?

choices

es, tējas krūze un silta sedziņa veido perfektu, bet tik ikdienišķu kombināciju. katru dienu pēc skolas tas notiek. patīk atpūsties pēc visa tā, kas notiek skolā. iespējams negaidīti, ka otrais ieraksts no manis pāris dienās, bet iespējams, ka manu klasesbiedru pozitīvās atsauksmes par manu blogu lika man vēl kaut ko šeit ierakstīt. šodien nespēju koncentrēties gandrīz nekam, kas ir saistīts ar mācībām. visu dienu galvā bija pavisam citas domas. 

1. Izvēles. Atceros, ka nesen rakstīju literatūras darbā par izvēlēm... par to domāju vēl kopš tās dienas. Izvēles, vajag vai nē? Ar katru savu (jā, pat visniecīgāko) izvēli mēs ietekmējam arī savu nākotni...tuvāku vai tālāku tam vairs nav nozīmes. Ar sīkām izvēlītēm mēs varam ietekmēt savu dienu, savu garastāvokli, savu attieksmi, izbojāt vai uzlabot sev dienu, ar lielākām, mēs to pašu varam izdarīt arī ar savu dzīvi. 

   Tagad iedomājies, tu ej pa skaistu, saules apspīdētu taciņu, bet pēkšņi ceļš dalās, tu vari iet pa labi vai pa kreisi? Tev ir paveicies, ja vari izvēlēties, ja viens ceļš nav vienkārši aizaudzis, un tu vari iet tikai uz vienu pusi. 

Tu nezini kas tevi sagaida, Tev bail, bet Tev tas jādara, negribi stāvēt arī uz vietas. Dzīvei nepieciešama kustība un pārmaiņas.Kā teicis A.Einšteins "Dzīve ir kā divritenis, tev nepārtraukti jākustās lai saglabātu līdzsvaru."

2. Vai tā tiešām vienmēr notiek? Mēs sakumā darām un tad domājam. Visvieglākais piemērs, mēs uzrakstam visparastāko domrakstu, to nododam, saņemam atzīmi, un tikai tad mums prātā ir miljoniem ideju ko mēs varējām darīt savādāk, cik muļķīgas kļūdas, un ka patiesībā mēs domājam kaut ko pavisam citu. Neskan līdzīgi kā dzīvē? Mēs izdarām kaut ko, vēlāk sākam domāt vai tas bija pareizi, ko mēs varējām darīt savādāk, ko mēs varējām teikt lai kaut kas mainītos? Savādi, itkā septiņas reizes nomērām un tad griežam, bet vienalga kaut ko izdarām nepareizi. Lai savu dzīvi padarītu labu, pietiek ar pāris nelielām pārmaiņām, lai dzīvi padarītu ideālu, mēs to varam mainīt mūžīgi, vienalga gribēsim vairāk. tie ir cilvēki, tiem vienmēr vajag kaut ko vairāk, kaut ko labāku, nepietiek ar to kas ir. Laimīgs Tu būsi, kad iemācīsies novērtēt to, kas Tev ir tagad. 

   Jauku visiem otrdienas vakaru

she's a killer

vientulība. patīkama vientulība. vajadzīga vientulība. VIENTULĪBA. patīk pabūt vienai ar savām domām un pašai ar sevi. patīk pasēdēt vienai pie Daugavas. Pavērot cilvēkus kas staigā ar saviem sunīšiem, vai ir tik pat vieni cik es, un dodas paelpot svaigo gaisu pie upes, patīk pavērot mazus bērnus kas slidinās no Daugavas stāvajiem krastiem ar ragavām, un patīk arī pavērot bļitkotājus, kas uzlīduši uz ledus un ir tik pat vientuļi cik es. bet vai ir slikti būt vienam? vai ir slikti, ka neviens nespēlējās ar tavām jūtām, neviens neņirgājās par tavu dzīvi, neviens nemelo un neviens nerada problēmas? vai tiešām tas nav lieliski? nav problēmu un nav asaru, jo nav kas to visu rada. skaistas dzīves ilūzija. tā nenotiek. mēs bēgam prom no problēmām un strīdiem, vienmēr ceram, ka mums izdosies aizbēgt un tās mūs nepanāks, bet panāk. vienmēr panāk. darām visu lai tiktu prom no tām, bet tās velkas mums līdzi. lai gan vienalga esam vientuļi. nav arī, kas izmanto. kur ir draugi, kad tos visvairāk vajag? tavs telefons stāv uz galdiņa kluss jau vairākas dienas, Tu negribi nevienam rakstīt, un neviens neraksta arī tev. vientulība. tu visu dienu esi pie datora, ir iespēja tev uzrakstīt, bet neviens to nedara. vientulība. neinteresē vairs ne viedokļi ne vispārīgie stereotipi. tu esi pats par sevi, vienmēr. tev nevajag nevienu, nekad. ej un cīnies. celies un cīnies. viens pret visiem

Ieelpa,izelpa

Ir trīs naktī. Atkal. Atkal es neguļu. Atkal es domāju, atkal simtiem domu galvā un nezinu kura ir pareizā. Atkal. Viss iet uz apli un nekad nebeidzās. Mēģināju piečakarēt likteni, man neizdevās. Kārtējo reizi liktenis paspēlējās ar mani. Un atkal. Aiziet.
 Drīz būs pagājis vēl viens gads. 2012. Pat draugiem.lv atskatās uz pagājušo gadu, bet es...nemaz negribu atskatīties. Jāiet uz priekšu. Nesaku, ka 2013 gadā visa mana dzīve mainīsies. Nekas nemainīsies. Ja līdz šim nav mainījies. Riebjas lasīt tās jaunā gada apņemšanās. Tā pat ilgāk par mēnesi tās neiztur. Atkal. Liktenis. Tas mūs vada vienmēr. Tas zina kas ar mums notiks. Zina kā beigsies. Jauc aiz sevis tiltus, un pats vairs netiec atpakaļ. Taisnība. Liktenis ar mums spēlēsies vienmēr. Līdz tam apniks, un ļaus mums aiziet. Pavisam. Uz neatgriešanos.
Pati nesaprotu šim visam jēgu, vienkārši bija nedaudz sakrājies.

wgen u walk my way, hope it gives u hell

   Nu tā, pirmais semestris jaunajā skolā ir aizvadīts. Tik daudz kas ir paspējis notikt pa šo laiku. Tik daudz kas mainījies, un tik daudz kā jauna dzīvē. Nav tā, ka nepatīk, vienkārši nespēju vēl aizvien aptvert, ka beidzot mācos skolā kur man tiešām patīk. Un tas ļoti atspoguļojās uz manām atzīmēm. Sekmes uzlabojušās, un arī es esmu kļuvusi stiprāka. Vidusskola, itkā skaistākais laiks dzīvē, bet pagaidām saprotu tikai to, ka gribētu atgriezties sākumskolā. Tik ļoti...

   Es solīju, ka nekad nebūšu tā, kas pazemo, tā kurai nav sirds, bet bieži vien solījumi tiek lauzti. Un nē, es nesolu, ka pēc Jaunā gada viss mainīsies. Nemainīsies nekas. Ir tā, ka jo aukstāks Tu esi pret apkārt notiekošo, jo mazāk Tev sāp...vai vismaz vieglāk to neizrādīt. Tā jau ir kā neapgāžama programma kuru nav iespējams mainīt. Jāsmaida un viss. Mazāk jautājumu. Mazāk baumu.

   Un vispār, tā sajūta, ka cilvēki pērk eglītes, dāvanas un visu pārējo ir tik nožēlojami tizla. Zinu, ka šogad man nespīd ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads. Un varbūt, ka labi vien ir. Īstajā brīdi ir pienācis brīvlaiks, tieši tad, kad tiešām gribu atpūsties no visa. Šogad mīļākos svētkus pavadīšu viena pati. Viena pati. Vienmēr