wgen u walk my way, hope it gives u hell

   Nu tā, pirmais semestris jaunajā skolā ir aizvadīts. Tik daudz kas ir paspējis notikt pa šo laiku. Tik daudz kas mainījies, un tik daudz kā jauna dzīvē. Nav tā, ka nepatīk, vienkārši nespēju vēl aizvien aptvert, ka beidzot mācos skolā kur man tiešām patīk. Un tas ļoti atspoguļojās uz manām atzīmēm. Sekmes uzlabojušās, un arī es esmu kļuvusi stiprāka. Vidusskola, itkā skaistākais laiks dzīvē, bet pagaidām saprotu tikai to, ka gribētu atgriezties sākumskolā. Tik ļoti...

   Es solīju, ka nekad nebūšu tā, kas pazemo, tā kurai nav sirds, bet bieži vien solījumi tiek lauzti. Un nē, es nesolu, ka pēc Jaunā gada viss mainīsies. Nemainīsies nekas. Ir tā, ka jo aukstāks Tu esi pret apkārt notiekošo, jo mazāk Tev sāp...vai vismaz vieglāk to neizrādīt. Tā jau ir kā neapgāžama programma kuru nav iespējams mainīt. Jāsmaida un viss. Mazāk jautājumu. Mazāk baumu.

   Un vispār, tā sajūta, ka cilvēki pērk eglītes, dāvanas un visu pārējo ir tik nožēlojami tizla. Zinu, ka šogad man nespīd ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads. Un varbūt, ka labi vien ir. Īstajā brīdi ir pienācis brīvlaiks, tieši tad, kad tiešām gribu atpūsties no visa. Šogad mīļākos svētkus pavadīšu viena pati. Viena pati. Vienmēr