Vakars, jau atkal. Un jau atkal es cenšos kaut ko uzrakstīt savā blogā. Šovakar nebūs šeit nekā gudra, manas smadzees atsakās strādāt un uzņemt jaunu informāciju. Manā galvā ir tukšums, un tur klejo tikai viens vārds. Pašnāvība. Bet vai vajag? Gabij, tā ir izeja?Vai tā ir drosme mirt, vai gļēvums dzīvot? Palīdziet man. Gribās skriet, skriet prom no visa, no visām problēmām, cik ātri kājas ļauj. Bet problēmas seko, tās ir ātrākas. Tās jārisina. Bet nav spēka. Nav vēlmes. Varbūt ir, bet pietrūkst apņēmības. Kurā brīdī viss sabruka? Piedzīvots kārtējais Jaunais gads, bet nekas nemainās. Nekad. Viss vienmēr paliek pa vecam. Jāmaina sevi, neviss viss sev apkārt.
Bailes, bailes zaudēt visu. Bailes kļūt tādai kā visi. Bailes dzīvot. Bet vai ir jēga no dzīves, ja Tev bail? Tādu vārdu nav, vismaz nebija līdz viss sabruka. Bail no tā, ka kāds varētu pieļaut manas kļūdas, bail, ka nevaru palīdzēt. Bail, ka brālis kļūs par tādu pašu cilvēku kā es. Tikai ne to, tikai ne viņš.
Pasaki, ko darīt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru