this is how you remind me

Ir pagājis laikam labs laiciņš kopš pēdējās reizes kā šeit kaut ko rakstīju. Laika trūkums lai šeit paziņoju par jaunumiem savā dzīvē? Nedomāju viss. Īstais iemesls laikam ir riebums pret cilvēci kā tādu, par to, ka ziņošu jums cik man labi iet, un atradīsies kāds kas man to visu izbojās, vai arī, ja stāstīšu cik man ir slikti, kāds par to papriecāsies. Un mans dzīves mērķis nav darīt cilvēkus laimīgus. Tas tā, ievadam, ķersimies pie lietas.
  Ir nosvinēti Jāņi, kā nu kurš tos svinējis, kā teiktu Lienes ome,-alus, vai kaut kas grādīgs? bet nav svarīgi. Jāņi nekad nav bijuši brīnumu laiks, bet varbūt tomēr? Ja jau tā nav, kāpēc tad pār mani nāca tik daudz atklāsmes. Cilvēki, kas man riebās vairāk par visu tagad ir man dārgāki par zeltu, un tie kas bija dārgi ir kaut kur pazuduši? Vai man vispār viņus vajadzēja? Laikam jau, ka nē. Un viņiem mani laikam arī nē.
 Ar šo es tikai gribēju pateikt, ka neienīstat nevienu. nelieku mīlēt apkārtējos, bet vismaz neienīstat. Nekad nevarat zināt kuram no tiem cilvēkiem nāksies raudāt uz pleca un sūdzēties par dzīvi, un kurš no tiem kļūs par saules stariņu tavā dzīvē, un iespējams, ka par tavu mīlestībiņu. Tu nekad nezini kas notiks tālāk. Pietiek domāt par nākotni, tāda vārda nav. Dzīvo šodienai!