Everyone needs believe in something. I believe I'll have another beer.

šausmiņas,laikam te neesmu jau rakstījusi tik sen,ka mans blogs ir parvērties par bedri novītu ar zirnekļu tīkiem. Šajā laikā,kamēr neesmu neko rakstījusi,manā dzīvē ir notikuši daudzi notikumi,un ļoti daaudz kas ir mainījies,galvenokārt es pati. sāku jau protams ar to,ka nogrieztu matus,sākumā man protams sanāca bišķiņ noraudāties par to garumu,bet ohh well,mainīt jau tā pat neko nevarēja. tas tā,no senākajmiem notikumi. laikā starp matu nogriešanu un šodienu bija blahblahblah nothing special,or no one cares. bet šodien esmu smagi apņēmusi mainīt sevi,un savu dzīvi. vienmēr esmu bijusi ķipa tā gudrā meitene,kad jāpalīdz citiem,bet ar savu dzīvi netieku galā. kāpēc ir tik viegli palīdzēt citiem,bet ar savu dzīvi nespēt tikt galā? ohh well, tagad runa nav par to. jūtos nožēlojama,cik vēlu es sapratu to,cik ļoti cilvēki mani vazā aiz deguna. cik stulbi es izvēlos draugus. laikam turpmāk cilvēks būs jāizstudā,kā grāmata pirms sākšu ar viņu kontaktēties.
zinu,ka šis ieraksts ļoti smagi atšķirās no tā,ko parasti šeit rakstu. nodiršu visu ko vien var nodirst, ironija, sarkasms,šis stipri atšķirās. zinu arī ,ka negaidījāt,ka nolikšu sevi. bet ohhh, cik žēl,ka šis ieraksts būs vienīgais tāda tipa,jo vairs no manis neko tādu nesagaidīsiet. esmu pārāk mainījusies,lai ļautu visiem zināt,ko es jūtu,un ko es domāju.

everybody dies,but not everybody lives.

jā,pa ilgiem laikiem beidzot saņēmos šeit kaut ko uzrakstīt,un neviss tāpēc,ka es vēlos jums visiem paziņot kas jauns manā dzīvē,bet gan tādēļ,ka man ir garlaicīgi,jo kārtējo reizi esmu pieķērusi kādu nelāgu slimību. jā,es zinu,ka es beigā veiksminiece,saslimt divreiz nedēļas laikā liekas diezgan pagrūti,bet es pro,es māku.

vispār manā dzīvē nekas ievērības cienīgs nav noticis,tie paši purni,tās pašas vietas un nodarbes,nekā jauna.PILNĪGI NEKĀ. ā,nē,es atradu savu laimi,savu labāko un mīļāko puiku. bet man liekas,ka mani laimes iemesli nevienu neinteresē. sad

vispār,šodien ir Valentīndiena. nezinu,man šī diena neasociējās ne ar ko īpašu,tāda pati diena kā visas pārējās,tikai visi cenšās kaut kā vairāk izrādīt savu mīlestību,pretīgi skatīties. mīlestību ir jāizrādā katru dienu,neviss reizi gadā,vot tā.

Labāk būt lepnam, nekā stūlbam.

jā,es zinu ,ka visiem tagad aicirtās elpa,un acis izsprāga no orbītām,bet man vienalga,jo sarkastiskā kuce it atpakaļ. jā,es protams varētu jums pastāstīt par savas dzīves jaunumiem,bet to nedarīšu,lai jūs nepārprastu,un nesāktos baumas,kas mūsdienas ir tik aktuāli. jā,es pat nezinu,vai cilvēki vienkārši pārprot viņiem teikto,vai apzināti maina tekstu,nezinu,bet cilvēkos mūsdienās dzīvo divkosīgums.

vispār,es apsveru domu iegādāties to silto slēpošanas kostīmu,jeb kombinzonu,ārā ir auksti,man salst viss kas vien var salt,tādēļ būtu ļoti pozitīvi iegādāties,ko tādu.vispār ziemas,sniegavīri,pikošanās ,ragaviņas&stuff.man ļoti atgādina bērnību,cēlāmies agri no rīta,lai būtu pirmie kas uzceļ sniegavīru,vai cietoksni,un gājām mājās pēdējie,lai mūsu veikums būtu pats lielākais,un iegūtu visa pagalma vērību.akkk,.bērnība.gribās it kā visu dabūt atpakaļ,bet no otras puses,pagātnē man vairs nav ko darīt,viss tur ir redzēts,izbaudīts. dzīvojot tālāk,mācāmies daudz ko jaunu!yess

vispār,man vairs nav īsti laika kaut ko šeit ierakstīt,jo man tūdaļ jābrauc ar Kati uz lido.ceru,ka vismaz tur būs kāds,kas man liks smaidīt

Katram cilvēkam ir savs ceļš kā pāriet tiltu

Jau vairākas dienas esmu Grobiņā. Biju jau nogurusi no tās Rīgas burzmas un no trokšņa,un intrigām kas tur valda,ir tik patīkami atrasties tik klusā,un jaukā vietā. Viss vairāk laikam man pietrūka Pilskalna,skeitparka un jauko cilvēku,un protams atmosfēras kas šeit valda. Gribu te palikt,bet saprotu,ka kādreiz man būs jābrauc prom,un nezinu kad atgriezīšos. Ir tik patīkami katru dienu ejot ārā,satikt un iepazīt jaunus cilvēkus,hothothot.
Katru rītu pieceļoties,un sēžot uz balkona ar kafijas krūzi ,kuru rotā uzraksts Gabija,un cigareti,manā galvā jaucās 100iem domu. Tik dažādu,bet nekādi nepārstāju domāt par vienu cilvēku īpašību,divkosību.Vai man vienīgajai liekas nožēlojami,ka sejā saka saldus mīļus vārdus,un brutāli sakot,- LIEN DIRSĀ,taču tikko kā Tu aizej,tā noliek kā,atvainojos,pēdējo sūdu,no saldajiem tekstiem vairs ne miņas. Šī īpašība vienmēr ir likusies pati nožēlojamākā,VAI TAS IR GODĪGI?
Esot šeit,man ir tik tiešām daudz laika domāt,un pa manu prātu visu laiku klejo viens vārds,MELI. Mēs visi melojam,tikai daži melo apzināti,un daži neapzināti. Jā,es arī esmu melojusi,kad to vajag.Vecākiem par to kur esmu,vai kur iešu,skolotājiem,par neizpildīto mājasdarbu iemesliem,tādi sīkumi vien ir.Taču es nekad neesmu melojusi par to ko jūtu,ko domāju.Tas man liekas nožēlojami. VIsmaz ja melo,tad dari to prasmīgi!

Viela pārdomām. CIK BIEŽI TU MELO?!

Ja gribēs sapratīs ,negribēs pārpratīs

Pēdējā laikā viss paliek tik grūti,neko vairs nesaprotu,esmu sapinusies pati savās domās.Vēlos tikt āra no bezdibeņa,bet jo vairāk cenšos,jo dziļāk krītu.Apnicis viss,gribu mieru,patiesībā vairs es neko negribu.

Jā,jūs vari mani nosodīt par to ,ka es bimbāju par to,ka man nekā nav,mana dzīve sūkā,un viss ir slikti,ja es neko nedarītu lai to mainītu.Es daru visu,kas ir manos spēkos,nekas nepalīdz,nekam nav jēgas.Gribās ticēt,ka kādu dienu viss būs pizdata,bet zinu,ka nebūs.Gribu būt tikai laimīga,vai tiešām ,tas ir tik daudz prasīts?!Gribu tikai lai ir atkal kā bērnībā,kad viss lielākās sāpes ir nobrāzts celis,un atvadas ir tikai līdz rītdienai.Es pieaugu.

Vienmēr nomāc tā dīvainā sajūta,ka nevienam nedrīkst uzticēties,visi Tevi pieviļ,visi sāpina.Meli,tas ko mēs viss biežāk dzirdam,saldi meli.Varbūt dažreiz es labāk dzīvot saldos melos,nekā skarbā patiesībā.

Jā,ierakstam nav īpašas jēgas,man vienkārši gribējās izteikt savas domas,haha