Mums šodien pieder laiks,rītā viņa nebūs vairs..

Ir tik grūti,problēmas ka bija līdz šim,tagad šķiet kā nieks,tagad pat nesaprotu,kāpēc par tām domāju,jo tās taču ir tik banālas,tik,tik stulbas un nesvarīgas,domāju ka nekad to nepārvarēšu,līdz izdzirdēju spriedumu,-Tu mirsi,dzīvo katru dienu kā pēdējo.Mans prāts nezināja ko domāt,mana sirds apstājās,un manas rokas kļuva aukstas,tikai jutu kā silta asara notek pār manu vaigu,un pat nezināju,no kurienes man tā.Tikko,pieņemšanā,es smējos,un biju laimīga,bet tagad,man nav ko teikt.Izkaisītā skleroze,mans spriedums.Dzīve ratiņkrēslā,kam man to vajag,labāk lai mani kasa no dzelzceļa sliedēm nost,nekā dzīvoju sēžot,un skatoties kā citi priecājas.Labāk es būtu notiesāta uz mūžu cietumā,nekā uz mūžu kļūt par dārzeni.Vienā brīdi,mana dzīve sabruka.