Es dzīvoju pēc Vankuveras laika un man asiņu vietā tek kafija

Mēs pakāsām hokejā,atkal,ar nožēlojamu rezultātu,šajā reizē es konkrētu zviedzu par viņiem,vīreļiem formās kas skrien pakaļ vienai ripai,būtu ripas vietā krūts,spēle būtu pieprasītāka,un jautrāka.Es mainu tautību,čau.
Un tad par kaut ko pozitīvāku,es atradu savu pirmo telefonu,āāh atmiņas,viņš visus šos gadus bija zem manas gultas,liels,sarkasns,kvādrātains,bet tas nav ķiegelis,tas ir telefons kurš pēc tāda izskatās,yesyesyes.
Ak jā,un vispār fuj visiem kuri grib lai dzīvē viss tiek pienests uz paplātes.Tas taču ir tik garlaicīgi,visiem būtu viena vēlme,nauda,visi kļūtu par bagātiem un iedomīgiem mēsliem.Pazustu visa spriedze dzīvot,visa tieksme kaut ko iegūt,visas dzīves krāsas,borring.
Es šodien skatījos savus bērnības albūmus,īsti gan neesmu mainījusies,ja nu vienīgi pastiepusies garumā,bet tas jau nav nekāds lielais sasniegums,tādēļ es ar to īpaši nelepojos,mēs visi augam,tas ir dabiski.Nu vot jā,un tajās bildēs es biju maza,piemīlīga,nesamaitāta,āāāh,tik kjūtīgi.
Šobrīd man ir tāds garīgais ka es varētu vnk sabučot,un samīļot visu pasauli.
Cimdi kas ir šajā bildē tagad ir ļoti izstaipīti un neforši.Bet jā bilde man patīk,made by, -Frosty- .
Gabija nav vārds,Gabija ir diagnoze.