Mīlēt ir kā stāvēt svaigā cementā - jo ilgāk stāvi, jo grātāk atrauties, un nekad nav iespājams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas

Šodien jūtos diezgan draņķīgi,pateicoties tam ka 20minūtes slidoju t-krekliņā,un man bija vienalga par visu,blakus bija jautra persona,Anna,un man bija jautri.Lai gan patiesībā tas bija veids kā saslimt,taču mums nekad neizdevās,viss kā parasti,žēl,runājot par slimošanu,es noslimoju 3nedēļas,vairs negribu,gribu skolu.Uz galda stāv milzīga tējas krūze,un vairākas siermaizītes,fonā šobrīd skan salda un banāla dziesma,-Jls-one shot
Īstenībā pēdējās dienās,viss ir palicis tik pozitīvs un skaists,lai gan tā nemaz īsti nav,pēdējā laikā man viss tik ļoti patīk un liek smaidīt,vienkārši jūtos kā maziņš burunduks.Lietas tik krasi mainās,viss tiek piedots,aizmirsts,bet man jau par to tikai prieks,nespēju ilgi dusmoties.
Es protams atkārtošos,bet daudzi nav sapratuši,man tik tiešām vienalga ko jūs runājat aiz muguras,bet galvenais ir tas ka es pagriežos un jūs visi klusējat,bailes,kauna sajūta,nezinu vienalga,tas jūs padara nožēlojamus.

Vispār paldies māsai par jautro laiku pie viņas,un par to ka viņa krāca man sejā,buča Elīz ;*