i know it's better on the other side

Zāle nav zaļāka otrā pusē, zāle ir zaļa, tur kur Tu to kop. Žēl, ka šādas atziņas mēdz nākt nedaudz par vēlu. Tu vienkārši sēdi viens, četrās sienās, divvientulībā ar sevi, un saproti tik daudzas lietas, ka sāp. Tu saproti, ka tavas dzīves skapis ir iekārtots pilnīgi otrādi, plauktiņi tur nav salikti pareizi. tavas prioritātes ir muļķīgas, tev svarīgie cilvēki ir pašā apakšā, tu mirkļa iespaidā daudz ko aizmirsti.
Cilvēki vienmēr cer, ka viss atrisināsies pats no sevis, ka būs jau kādreiz labi. Naiva cerība. Lai būtu labi ir jāstrādā, ir jāziedo sevi, jādara to ko mīli, jāmīl tos, kas to ir pelnījuši, jābūt blakus patiesiem cilvēkiem, nevis kādam, kas ar saldām frāzēm ir to panācis. Ir jāsaprot, ka cilvēki nāks un ies, bet tikai īstie cīnīsies par tevi, un uzlikt tevi atpakaļ uz pareizā ceļa. Tik maz vajag laimei, nav jāmeklē kaut kur tālu, kaut kur kaimiņu dārzā, vienkārši ir jākopj savs.
Tagad, kad sakārtoju visu savu dzīvi pa plauktiņiem, es sapratu to, ka man apkārt ir bijuši nepareizie, un pat nevajadzīgie cilvēki. Un tos, kuri man bija dārgi atstūmu kaut kur malā, uz otro plānu. Lūk tie ir īstie, kas spēja piedot manas kļūdas, un vienalga būt blakus.
Labi, es te bišķiņ pačīkstēju, tagad bišķiņ padusmošos. nu man piemēram ļoti riebjas tas uzskats, ka "piedzeršos un būs labāk." nu kāpēc to vajag? Dzērumā tiek sastrādātas visvairāk muļķības, un pēc tam parasti vairs nav labi.
un otrais, meitenes čīkst, ka ir resnas, bet liek instagramā bildes no maķīša. a kā būtu ar ej mājās un uzgrauz kādu dārzeni?

choices

es, tējas krūze un silta sedziņa veido perfektu, bet tik ikdienišķu kombināciju. katru dienu pēc skolas tas notiek. patīk atpūsties pēc visa tā, kas notiek skolā. iespējams negaidīti, ka otrais ieraksts no manis pāris dienās, bet iespējams, ka manu klasesbiedru pozitīvās atsauksmes par manu blogu lika man vēl kaut ko šeit ierakstīt. šodien nespēju koncentrēties gandrīz nekam, kas ir saistīts ar mācībām. visu dienu galvā bija pavisam citas domas. 

1. Izvēles. Atceros, ka nesen rakstīju literatūras darbā par izvēlēm... par to domāju vēl kopš tās dienas. Izvēles, vajag vai nē? Ar katru savu (jā, pat visniecīgāko) izvēli mēs ietekmējam arī savu nākotni...tuvāku vai tālāku tam vairs nav nozīmes. Ar sīkām izvēlītēm mēs varam ietekmēt savu dienu, savu garastāvokli, savu attieksmi, izbojāt vai uzlabot sev dienu, ar lielākām, mēs to pašu varam izdarīt arī ar savu dzīvi. 

   Tagad iedomājies, tu ej pa skaistu, saules apspīdētu taciņu, bet pēkšņi ceļš dalās, tu vari iet pa labi vai pa kreisi? Tev ir paveicies, ja vari izvēlēties, ja viens ceļš nav vienkārši aizaudzis, un tu vari iet tikai uz vienu pusi. 

Tu nezini kas tevi sagaida, Tev bail, bet Tev tas jādara, negribi stāvēt arī uz vietas. Dzīvei nepieciešama kustība un pārmaiņas.Kā teicis A.Einšteins "Dzīve ir kā divritenis, tev nepārtraukti jākustās lai saglabātu līdzsvaru."

2. Vai tā tiešām vienmēr notiek? Mēs sakumā darām un tad domājam. Visvieglākais piemērs, mēs uzrakstam visparastāko domrakstu, to nododam, saņemam atzīmi, un tikai tad mums prātā ir miljoniem ideju ko mēs varējām darīt savādāk, cik muļķīgas kļūdas, un ka patiesībā mēs domājam kaut ko pavisam citu. Neskan līdzīgi kā dzīvē? Mēs izdarām kaut ko, vēlāk sākam domāt vai tas bija pareizi, ko mēs varējām darīt savādāk, ko mēs varējām teikt lai kaut kas mainītos? Savādi, itkā septiņas reizes nomērām un tad griežam, bet vienalga kaut ko izdarām nepareizi. Lai savu dzīvi padarītu labu, pietiek ar pāris nelielām pārmaiņām, lai dzīvi padarītu ideālu, mēs to varam mainīt mūžīgi, vienalga gribēsim vairāk. tie ir cilvēki, tiem vienmēr vajag kaut ko vairāk, kaut ko labāku, nepietiek ar to kas ir. Laimīgs Tu būsi, kad iemācīsies novērtēt to, kas Tev ir tagad. 

   Jauku visiem otrdienas vakaru

she's a killer

vientulība. patīkama vientulība. vajadzīga vientulība. VIENTULĪBA. patīk pabūt vienai ar savām domām un pašai ar sevi. patīk pasēdēt vienai pie Daugavas. Pavērot cilvēkus kas staigā ar saviem sunīšiem, vai ir tik pat vieni cik es, un dodas paelpot svaigo gaisu pie upes, patīk pavērot mazus bērnus kas slidinās no Daugavas stāvajiem krastiem ar ragavām, un patīk arī pavērot bļitkotājus, kas uzlīduši uz ledus un ir tik pat vientuļi cik es. bet vai ir slikti būt vienam? vai ir slikti, ka neviens nespēlējās ar tavām jūtām, neviens neņirgājās par tavu dzīvi, neviens nemelo un neviens nerada problēmas? vai tiešām tas nav lieliski? nav problēmu un nav asaru, jo nav kas to visu rada. skaistas dzīves ilūzija. tā nenotiek. mēs bēgam prom no problēmām un strīdiem, vienmēr ceram, ka mums izdosies aizbēgt un tās mūs nepanāks, bet panāk. vienmēr panāk. darām visu lai tiktu prom no tām, bet tās velkas mums līdzi. lai gan vienalga esam vientuļi. nav arī, kas izmanto. kur ir draugi, kad tos visvairāk vajag? tavs telefons stāv uz galdiņa kluss jau vairākas dienas, Tu negribi nevienam rakstīt, un neviens neraksta arī tev. vientulība. tu visu dienu esi pie datora, ir iespēja tev uzrakstīt, bet neviens to nedara. vientulība. neinteresē vairs ne viedokļi ne vispārīgie stereotipi. tu esi pats par sevi, vienmēr. tev nevajag nevienu, nekad. ej un cīnies. celies un cīnies. viens pret visiem

Ieelpa,izelpa

Ir trīs naktī. Atkal. Atkal es neguļu. Atkal es domāju, atkal simtiem domu galvā un nezinu kura ir pareizā. Atkal. Viss iet uz apli un nekad nebeidzās. Mēģināju piečakarēt likteni, man neizdevās. Kārtējo reizi liktenis paspēlējās ar mani. Un atkal. Aiziet.
 Drīz būs pagājis vēl viens gads. 2012. Pat draugiem.lv atskatās uz pagājušo gadu, bet es...nemaz negribu atskatīties. Jāiet uz priekšu. Nesaku, ka 2013 gadā visa mana dzīve mainīsies. Nekas nemainīsies. Ja līdz šim nav mainījies. Riebjas lasīt tās jaunā gada apņemšanās. Tā pat ilgāk par mēnesi tās neiztur. Atkal. Liktenis. Tas mūs vada vienmēr. Tas zina kas ar mums notiks. Zina kā beigsies. Jauc aiz sevis tiltus, un pats vairs netiec atpakaļ. Taisnība. Liktenis ar mums spēlēsies vienmēr. Līdz tam apniks, un ļaus mums aiziet. Pavisam. Uz neatgriešanos.
Pati nesaprotu šim visam jēgu, vienkārši bija nedaudz sakrājies.

wgen u walk my way, hope it gives u hell

   Nu tā, pirmais semestris jaunajā skolā ir aizvadīts. Tik daudz kas ir paspējis notikt pa šo laiku. Tik daudz kas mainījies, un tik daudz kā jauna dzīvē. Nav tā, ka nepatīk, vienkārši nespēju vēl aizvien aptvert, ka beidzot mācos skolā kur man tiešām patīk. Un tas ļoti atspoguļojās uz manām atzīmēm. Sekmes uzlabojušās, un arī es esmu kļuvusi stiprāka. Vidusskola, itkā skaistākais laiks dzīvē, bet pagaidām saprotu tikai to, ka gribētu atgriezties sākumskolā. Tik ļoti...

   Es solīju, ka nekad nebūšu tā, kas pazemo, tā kurai nav sirds, bet bieži vien solījumi tiek lauzti. Un nē, es nesolu, ka pēc Jaunā gada viss mainīsies. Nemainīsies nekas. Ir tā, ka jo aukstāks Tu esi pret apkārt notiekošo, jo mazāk Tev sāp...vai vismaz vieglāk to neizrādīt. Tā jau ir kā neapgāžama programma kuru nav iespējams mainīt. Jāsmaida un viss. Mazāk jautājumu. Mazāk baumu.

   Un vispār, tā sajūta, ka cilvēki pērk eglītes, dāvanas un visu pārējo ir tik nožēlojami tizla. Zinu, ka šogad man nespīd ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads. Un varbūt, ka labi vien ir. Īstajā brīdi ir pienācis brīvlaiks, tieši tad, kad tiešām gribu atpūsties no visa. Šogad mīļākos svētkus pavadīšu viena pati. Viena pati. Vienmēr

here we go again

1.kārtējo reizi šeit ierakstīšu kaut ko pilnīgi nevienam nevajadzīgu, un muļķīgu. bet ja kāds tomēr izdomā ieklausīties-pārdomā, jo jēgas tā pat nav. es māku dot lieliskus padomus, līdz brīdim kā man pašai tie jāpielieto savā dzīvē. bet tā jau mēs visi...vienmēr tik lieliski zinām ko darīt, līdz tas skar mūs pašus. negribētos teikt,ka netieku galā, bet no palīdzības neatteiktos.
2. aizvadījām kārtējo Latvijas dzimšanas dienu...pag, un aizvadīju arī savu 16 dzimšanas dienu. labāk nebūtu aizvadījusi. man nepatīk 16 gadi, man nepatīk pieaugt, N E P A T Ī K. vai 16 gadīga meitene vēl aizvien piesit ar kāju pie zemes, kad kaut ko ļoti grib? JĀĀĀĀ. es tiešām tā daru. es netaisos mainīt sevi, jo gadi iet uz priekšu. pietiek censties pāraugt sevi. bērni esam tik vienreiz. nepadirsīsim bērnību.
3. te nu atkal atgriezīsimies pie naiviem tekstiem. jūs ticat, ka kādreiz būs labāk? neticat? a kā? sākat ticēt. dzīve ir viena sasodīta skaista padarīšana, tas nekas, ka ik pa laikam ierāda mūsu vietu, bet tā pat sasodīti skaista padarīšana. dzīve tevi nemīl tik ļoti cik tu to mīli? a ko tu esi izdarījis lai viņa tevi mīlētu? beidz vainot visu sev apkārt. sāc ar sevi.
4. es gribu apprecēt eminemu.

empire state of mind

un ziniet, tomēr beigās es pilnīgi neko nenožēloju, un neiesaku kādām vispār dzīvē nožēlot kādas rīcības. es nomainīju skolu, un atceros kā divas dienas pirms mācību gada sākšanās jautāju omei,- "Tu tici, ka būs labāk?" Viņa man atbildēja, ka tic, bet es neticēju. Es nožēloju, ka tā domāju. Jo ziniet, vakarnakti pavadīju raudot par tik nenozīmīgām lietām, par salauztām sirdīm un zaudētiem cilvēkiem, bet kāpēc? Viņi neviens par mani neraudātu. Nožēloju, ka pavadīju vairākas stundas maza un sagrauta, es tās stundas varēju pavadīt priecājoties. Beidzot viss būs tā, kā es to gribu, jo jūs neviens nekontrolēsiet manu dzīvi. TĀ IR MANA DZĪVE, GET BACK! viss būs lieliski, un galvenais ir tas, ka es tam ticu.
  un vēl kas, tuvojās mana dzimšanas diena. 16 gadi...tik ļoti negribu dzimšanas dienu. ir apnicis palikt vecākai, palikt vecākai nozīme atradināties no bērna dzīves, bet es to negribu. Kad vienu dienu ar Mariju uz skolu aizgājām ar astītēm matos, es sajutos atkal kā bērns, un tā es gribu justies katru dienu. 16 gadi tomēr jau ir puse dzīves. nākamie būs 18, pēc tam 21 un tālāk jau kāzas, bērni, bērnu kāzas, un savas bēres.
  conclusion-live you`re life

knocking on heavens on door

Es klauvēju pie paradīzes durvīm...nevaru saprast, vai kāds nāks man atvērt durvis, vai es tur pat palikšu. likās, ka durvis tiek atvērtas, es lēnām, smagiem soļiem iegāju iekšā. viss likās tik skaists, bet tai pat laikā trausls, man bija bail kam skarties klāt, lai neizbojātu eiforiju. es apsēdos un ilgi domāju vai tas ir tas ko es gaidīju no paradīzes, šeit bija viss-nauda, zinības, "perfekti" cilvēki, lielisks laiks, viss bija kā pasakā, bet man vienalga šķita ka kaut kā pietrūkst. ilgi nevarēju saprast kā, līdz kaut kas man kā ar adatu iedūra sirdī...apskaidrība? šeit nav neviena ko mīlu, ne ģimenes ne draugu. kāpēc es klauvēju pie durvīm ar uzrakstu "Paradīze"? es saprotu, ka esmu pazudusi, ka nav vairs nekā, ka man nav pie kā paraudāt, nav ar ko smieties un nav ar ko dalīties laimē. kam man to vajadzēja? akla ticība tam, ka paradīzē ir viss ko es vēlos. es vairs nezinu kur es skaitos, uz zemes vai paradīzē? es skrēju atpakaļ pie durvīm, mani kārdināja palikt viss kas šeit ir, bet es turpināju iet pretim durvīm, es tās sasniedzu, atrāvu vaļā un izskrēju pa tām. miers. es pamodos. es vairs negribu atgriezties tur kur nav ne draugu, ne ģimenes. es negribu būt starp tiem, kas ir "laimīgi" dēļ naudas un mantiskām vērtībām. es gribu būt tur, kur esmu piederīga.

she`s an angel

atkal sēžu mājās iebarikadējusies izlietotu salvetīšu un tējas krūžu kalnos, bet pirmo reizi man liekas, ka varbūt arī ir labi. Kāpēc? tāpēc, ka beidzot man būs laiks, kad pasēdēt vienai pašai mājās un atpūsties no skarbās dzīves, un cilvēkiem kas ir man apkārt.
bet tagad paiesim pa datumiņiem atpakaļ, līdz skolas sākumam. likās, ka pirmo reizi uz pirmo klasi. atkal braukt uz skolu, kur tu nevienu nepazīsti, un justies pavisam vienam. Ok, būšu godīga, es nebraucu uz turieni viena, un ieejot skolas teritorijā uzreiz satiktu to retardēto dīvaini Mariju (starpcitu, par mums saka, ka mēs kopā esam skaļas,nevaldāmas,unikālas etc.). ok, ne par mums ir stāsts... tā sajūta, ka Tu nevienu nepazīsti lielākai daļai cilvēku liekas biedējoša, bet mani tā ieintriģēja, es gribēju uzzināt kādi šie cilvēki ir, vai varbūt arī nē. Iegājām klasē, pie skolotājas Krakena. sajūta bija tāda, itkā mēs jau gadiem būtu mācījušies kopā, un tagad vienkārši pēc trīs mēnešu pauzes būtu satikušies. nu jā, ar to es tikai gribēju pateikt, ka skolā man iet lieliski, un klase man ir lieliska, un viss attiecībā pret skolu ir lieliski.
un tagad, kaut kas ne tik lielisks. es vienīgā esmu ievērojusi to, ka laikam ejot cilvēki kļūst par vēl lielākiem pašlabuma meklētājiem? viņi ir gatavi uz visu lai tikai paši gūtu panākumus, un viņi ies pār līķiem lai kļūtu par labākajiem, jauniešu gadījumā-populārākajam. bet jēga? tas, ka Tu kļūsi par labāko citu acīs, nepadarīs tevi par labāku cilvēku. ja tu esi gājis pāri galvām, lai kļūtu par to, kas Tu esi, tad tā ir bezjēdzīga uzvara. Galu galā, nevienam nebūs vajadzīgs "labākais" bez sirds.
un vēl kas svarīgs, kāpēc ir tik grūti piedot?

i don`t do drugs, i am drugs

"es vēlos, lai kādu dienu viss ir mierīgi, lai smaidot es neslēptu asaras, bet smaidītu tā vienkārši-tāpēc, ka man ir labi. es tikai vēlos, lai man ir kam uzticēties un ir kāds ar ko stundām ilgi smieties. es tikai vēlos, kā visas meitenes, labāko draudzeni. es nevēlos popularitāti, es gribu tikai būt pamananīta. un es zinu, ja es ļoti stipri gribēšu, tas piepildīsies.''

un ziniet, tas piepildījās. tiktiešām. smaids...liekas, ka nepamet mani vairs, visu laiku staigāju un smaidu kā maza tikko konfektes dabūjusi meitenīte, jo dzīve ir salda, kā konfekte, ja to māk pareizi izspēlēt. jo mēs visi esam spēlētāji, dzīves spēlē. te tev nepalīdzēs matemātikas un vēstures zināšanas, šeit Tev palīdzēs sirsniņa un prāts. šeit nav uzvarētāju un zaudētāju. bet varbūt vajadzētu?

ko tur daudz...es mācos no kļūdām, bet varbūt tās nav manas kļūdas, tās ir kāda cita ko pieļauju es? tik bezsakarīgi, bet zinu par ko runāju. es skatos uz sevi spogulī, un redzu kādu kam vajadzētu būt man. bet ziniet, tam kādam šobrīd ir tik ļoti labi, un es to nelaidīšu vaļā dēļ tās egoistiskās, patmīlīgās Gabijas, viņa ir maza, viņa vēl nezin ko grib. bet varbūt zin, un pat ļoti labi, un varbūt tāpēc es bēgu no viņas? kam lai jautā atbildes? aiii, nevajag man atbildes, ja šāda neziņa liek man būt kaut cik laimīgai. 

ājā, un visiem tiem, kas domāja, ka esmu bezvēsts pazudusi, lai gan visiem īstenībā bija vienalga (ļaujiet man sevi mieirnāt), es biju nometnē, nekurienes vidū, Neretā. bet tur bija tik labi, un man tik ļoti patika, un tā nometne tik daudz ko mainīja, un padarīja mani stiprāku visādās ziņās. tākā, nesatraucās, esmu atpakaļ, un tiem, kas domāja ka neatgriezīšos izlauzīšu kājas. lai jums visiem forša dieniņa!

this is how you remind me

Ir pagājis laikam labs laiciņš kopš pēdējās reizes kā šeit kaut ko rakstīju. Laika trūkums lai šeit paziņoju par jaunumiem savā dzīvē? Nedomāju viss. Īstais iemesls laikam ir riebums pret cilvēci kā tādu, par to, ka ziņošu jums cik man labi iet, un atradīsies kāds kas man to visu izbojās, vai arī, ja stāstīšu cik man ir slikti, kāds par to papriecāsies. Un mans dzīves mērķis nav darīt cilvēkus laimīgus. Tas tā, ievadam, ķersimies pie lietas.
  Ir nosvinēti Jāņi, kā nu kurš tos svinējis, kā teiktu Lienes ome,-alus, vai kaut kas grādīgs? bet nav svarīgi. Jāņi nekad nav bijuši brīnumu laiks, bet varbūt tomēr? Ja jau tā nav, kāpēc tad pār mani nāca tik daudz atklāsmes. Cilvēki, kas man riebās vairāk par visu tagad ir man dārgāki par zeltu, un tie kas bija dārgi ir kaut kur pazuduši? Vai man vispār viņus vajadzēja? Laikam jau, ka nē. Un viņiem mani laikam arī nē.
 Ar šo es tikai gribēju pateikt, ka neienīstat nevienu. nelieku mīlēt apkārtējos, bet vismaz neienīstat. Nekad nevarat zināt kuram no tiem cilvēkiem nāksies raudāt uz pleca un sūdzēties par dzīvi, un kurš no tiem kļūs par saules stariņu tavā dzīvē, un iespējams, ka par tavu mīlestībiņu. Tu nekad nezini kas notiks tālāk. Pietiek domāt par nākotni, tāda vārda nav. Dzīvo šodienai!

kamēr kāds pietaupa spēku, tikmēr kāds uzvaru gūst

Viss mierīgi, un bez steigas. viss ir labi, viss ir tieši tā kā es gribēju. es tagad ticu tam, ka katra diena ir ko vērta. man ir iepaticies smaidīt-vienkārši tāpēc, ka viss ir labi. sen tā nav bijis. prieks, ka man atvēra acis uz to, ka es turpināju čakarēties ar cilvēkiem, kuri nespēj atrast man laiku, un pavisam nepievērsu uzmanību cilvēkiem kuri neievēro savus plānus, lai veltītu man laiku. Man prieks, ka man atvēra acis, žēl tikai, ka nespēju pati to visu saprast. iespējams, ka cilvēkiem liekas, ka esmu kaut ko salietojusies, jo smaids nepazūd, smiekli ir viss apkārt, un viss ir tik labi. Ja pat ir problēmas, tad tagad es zinu kā tikt ar tām galā. kaut tas turpinātos vienmēr, bet laikam tā nevar. laikam nevar vienmēr viss būt labi. vai varbūt tomēr?

tu dzīvo citā krāsā

jau ir trešais jaunā gada mēnesis. ir nosvinēts jaunais gads,valentīndiena, vīriešu diena, sieviešu diena.aiz loga ir pabijuši sniega kalni, un peļķes, kas vairāk līdzinās ezeriem. bet viss turpinās tā pat kā katru gadu. nekas nemainās. viss liekas jau darīts, un tik šausmīgi ierasts. bet pēkšņi es atduros pret to, ka viss ir tik ļoti mainījies. tie cilvēki, kas man bija blakus pirms šī nelaimīgā  gada ir kaut kur pazuduši, visa mana iepriekšējā dzīve ir kaut kur pazudusi. bet vai tad es tieši to negribēju? vai tad es negribēju jaunu dzīvi kur viss būtu lieliski, un nebūtu nekādu problēmu? tieši tā tagad ir-lieliski. viss ir kārtībā. katru dienu piepilda smiekli, un forši cilvēki apkārt. bet kaut kā pietrūkst.-MANU draugu. šie visi cilvēki nav nekas. kur ir mani draugi? kad es viņu pazaudēju?

i don`t wanna be the reason why

Vakars, jau atkal. Un jau atkal es cenšos kaut ko uzrakstīt savā blogā. Šovakar nebūs šeit nekā gudra, manas smadzees atsakās strādāt un uzņemt jaunu informāciju. Manā galvā ir tukšums, un tur klejo tikai viens vārds. Pašnāvība. Bet vai vajag? Gabij, tā ir izeja?Vai tā ir drosme mirt, vai gļēvums dzīvot? Palīdziet man. Gribās skriet, skriet prom no visa, no visām problēmām, cik ātri kājas ļauj. Bet problēmas seko, tās ir ātrākas. Tās jārisina. Bet nav spēka. Nav vēlmes. Varbūt ir, bet pietrūkst apņēmības. Kurā brīdī viss sabruka? Piedzīvots kārtējais Jaunais gads, bet nekas nemainās. Nekad. Viss vienmēr paliek pa vecam. Jāmaina sevi, neviss viss sev apkārt.
Bailes, bailes zaudēt visu. Bailes kļūt tādai kā visi. Bailes dzīvot. Bet vai ir jēga no dzīves, ja Tev bail? Tādu vārdu nav, vismaz nebija līdz viss sabruka. Bail no tā, ka kāds varētu pieļaut manas kļūdas, bail, ka nevaru palīdzēt. Bail, ka brālis kļūs par tādu pašu cilvēku kā es. Tikai ne to, tikai ne viņš.
Pasaki, ko darīt

This is who i am

Pēdējā laikā smaids no sejas reti kad pazūd. Dīvaini priekš manis, vai ne? Bet tomēr pārmaiņas ir vajadzīgas mums visiem. Pārmaiņas. Tas var būt lielākas,un mazākas. Nozīmīgas un ne tik ļoti. Tās var ietekmēt līdz cilvēkus, un neietekmēt, tas viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Bet vai viss? Vai viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem? Vai tomēr ir kāds augstaks spēks,kas mūs vada, palīdz un apgaismo? Vai tas ir Dievs?
  Nē, es tev nelikšu tagad mīlēt Dievu, un pielūgt to, es lūgšu Tev lai cieni To Kungu, un pastāstīšu ko jaunu esmu iemācījusies. Ir cilvēki, kas netic Dievam, bet toties kad ir liela nepieciešamība pēc kaut kā, tad mēs Dievam lūdzam. Varbūt pat neticot, bet lūdzam. Bez ticības lūgt nav jēgas. Un kad mums nekas netiek dots, mēs vienkārši nolamājamies un aizmirstam. bet vai tas ir pareizi? Viss biežāk mēs lūdzam Dievam naudu, vēl vairāk naudas, mums vienmēr vajag vēl un vēl, jo mēs esam cilvēki. Bet... padomāsim radikāli un ārpus rāmjiem, Dievs taču mums jau visu ir devis. Gan rokas, gan kājas lai nopelnītu naudu.
  Vēlos teikt paldies visiem jauniešiem, 1:16 Kliķei, un visiem pārējiem kas devās izbraucienā sestdien un Lietuvu, un tik ļoti palīdzēja man iedzīvoties kolektīvā.

un jā starpcitu, tagad centīšos te biežāk kaut ko ierakstīt, un tā. :)

twinkle twinkle little whore, close your legs their not a door

sveikiņi mani mazie draugi. šodiena ir tā lielā diena, kad atkal šeit kaut kas tiek ierakstīts. šodien apspriedīsim precīzi-neko. bet ja nopietni, tad man ir labi jaunumi. VASARA IR UZ BEIGĀM,WHOOHOO. drīz jau visi atgriezīsamies skolas solos,klausīsamies skolotāju bļaušana, ienīdīsim pirmdienas,dievināsim piektdienas, neieredzēsim klases biedrus, un lūgsamies lai atrāk noskan zvans no stundas. bet srsly, pēdējais gads pamatskolā liekās tik fckn perfect. pēdējais zvans,izlaidums, eksāmeni,un tad tikai vasara. šī vasara,neteiksim,ka bija labākā, bet viena no labākajām. tik daudzu jaunu cilvēku,jaunu emociju,piedzīvojumu. bišķiņ summer love, ok, hope ka tā nebūs tikai summer love (galvā skan Justin Timberlake-Summer love).

vispār,jā. es biju nometnē. starptautiskajā. prikiņķe, es dzīvoju pāķos veselas 10 dienas. 10 nožēlojamas dienas,kuru laikā tikai četras reizes bijām veikalā+piekto,kad braucām uz slimnīcu. btw, jā, es biju LT slimnīca,kur bija stulbs ārsts, kuram galvenais bija uzpist man gipsi uz kājas (galvā skan Gošas,-hospital,hospital,blahblahblah,GIPS). 

so,jā,nothing new, hope u enjoy.

formspring.me

vieta jautājumam,un anonīmam uzbraucienam http://formspring.me/hotnfunn

nepatīk atbilde,neuzdod jautājumu

heyyy mani maziņie. šodien esmu pamodusies jau 13.00 ,kas pie velna ar mani notiek? labi,šodien man ir iemesls, šodien mamma brauc mājās. neviss tā,kā parasti,uz nedēļu,bet šoreiz uz visu atlikušo laiku,nu protams,līdz brīdim,kā arī mani savāks uz UK. vispār,šoreiz pat nebūtu apbēdināta par braukšanu @UK. patiesībā man šeit vairs nav pēc kā skumt. cilvēkiem līdz ar laiku,un kļūdām vajadzētu kļūt gudrākiem,bet nē,lielākā daļa te kļūst stulbāki,nožēlojamāki, divkosīgāki,un līdz ar to,es kļūstu depresīvāka,un uz sava bloga lasītājiem izlaižu visas savas sarkasma devas,haha. nu lūk,un tādēļ es gribu uz UK ,dzīve tur labāk,vismaz varēs visu sākt no jauna,ko šeit ir diezgan grūti izdarīt.

Everyone needs believe in something. I believe I'll have another beer.

šausmiņas,laikam te neesmu jau rakstījusi tik sen,ka mans blogs ir parvērties par bedri novītu ar zirnekļu tīkiem. Šajā laikā,kamēr neesmu neko rakstījusi,manā dzīvē ir notikuši daudzi notikumi,un ļoti daaudz kas ir mainījies,galvenokārt es pati. sāku jau protams ar to,ka nogrieztu matus,sākumā man protams sanāca bišķiņ noraudāties par to garumu,bet ohh well,mainīt jau tā pat neko nevarēja. tas tā,no senākajmiem notikumi. laikā starp matu nogriešanu un šodienu bija blahblahblah nothing special,or no one cares. bet šodien esmu smagi apņēmusi mainīt sevi,un savu dzīvi. vienmēr esmu bijusi ķipa tā gudrā meitene,kad jāpalīdz citiem,bet ar savu dzīvi netieku galā. kāpēc ir tik viegli palīdzēt citiem,bet ar savu dzīvi nespēt tikt galā? ohh well, tagad runa nav par to. jūtos nožēlojama,cik vēlu es sapratu to,cik ļoti cilvēki mani vazā aiz deguna. cik stulbi es izvēlos draugus. laikam turpmāk cilvēks būs jāizstudā,kā grāmata pirms sākšu ar viņu kontaktēties.
zinu,ka šis ieraksts ļoti smagi atšķirās no tā,ko parasti šeit rakstu. nodiršu visu ko vien var nodirst, ironija, sarkasms,šis stipri atšķirās. zinu arī ,ka negaidījāt,ka nolikšu sevi. bet ohhh, cik žēl,ka šis ieraksts būs vienīgais tāda tipa,jo vairs no manis neko tādu nesagaidīsiet. esmu pārāk mainījusies,lai ļautu visiem zināt,ko es jūtu,un ko es domāju.

everybody dies,but not everybody lives.

jā,pa ilgiem laikiem beidzot saņēmos šeit kaut ko uzrakstīt,un neviss tāpēc,ka es vēlos jums visiem paziņot kas jauns manā dzīvē,bet gan tādēļ,ka man ir garlaicīgi,jo kārtējo reizi esmu pieķērusi kādu nelāgu slimību. jā,es zinu,ka es beigā veiksminiece,saslimt divreiz nedēļas laikā liekas diezgan pagrūti,bet es pro,es māku.

vispār manā dzīvē nekas ievērības cienīgs nav noticis,tie paši purni,tās pašas vietas un nodarbes,nekā jauna.PILNĪGI NEKĀ. ā,nē,es atradu savu laimi,savu labāko un mīļāko puiku. bet man liekas,ka mani laimes iemesli nevienu neinteresē. sad

vispār,šodien ir Valentīndiena. nezinu,man šī diena neasociējās ne ar ko īpašu,tāda pati diena kā visas pārējās,tikai visi cenšās kaut kā vairāk izrādīt savu mīlestību,pretīgi skatīties. mīlestību ir jāizrādā katru dienu,neviss reizi gadā,vot tā.